Latvija atvadās no izcilo aktieru Harija Liepiņa un Mudītes Šneideres dēla Āra liepiņa

Pirms diviem mēnešiem Latviju pāršalca ziņa, ka Skotijas pilsētā Livingstonā pēkšņi miris leģendāro Dailes teātra aktieru Harija Liepiņa (1927–1998) un Mudītes Šneideres dēls Āris Liepiņš. Ārim bija vien 59 gadi. ATVADU FOTOGALERIJĀ ĀRIS LIEPIŅŠ, HARIJS LIEPIŅŠ UN MUDĪTE ŠNEIDERE.2021.gada 13.jūlijā  plkst. 14 Raiņa kapos notiek atvadīšanās no Āra. Viņš tiek guldīts Raiņa kapos blakus tētim, izcilajam teātra un kino aktierim Harijam Liepiņam."Āris Liepiņš beidzot ir atgriezies tēva mājās no savas mīļās Skotijas un taps guldīts Raiņa kapos blakus savam tētim un tiks sasegts ar dzimtās zemes velēnu segu…Visi, kas vēlas atvadīties no Āra un pavadīt viņu šajā pēdējā ceļā laipni gaidīti otrdien, 13. jūlijā plkst 14.00 pie Raiņa kapu galvenajiem vārtiem…," sociālajos tīklos raksta Āra draugs Sandis Stepiņš.Uzziņai no intervijas ar Āri Liepiņu 2017.gadā:"Būt par aktieri? Nu nē, es nekādi nevarētu turpināt tēva iesākto! Hamlets, Romeo, Brands, Pērs Gints… Liktenis man lēmis savu ceļu. Bet gājis jau visādi – baisi atcerēties, ka biju nonācis tajā slimnīcā, ko pacienti ar rūgtu ironiju reizēm sauc par ”Dieva aizmirsto vietu”... Man liktenis bija lēmis nākt pasaulē kā alkoholiķa līdzatkarīgajam. Alkohols bija stiprāks par manu tēvu un diktēja arī mammas un manu dzīvi, sadzīvi un ikdienu. Lai kā arī bija, mana cieņa, mīlestība pret tēvu nav zudusi, bet tā laika ļaunais gars gan izgaisis. Atceros tēva citēto kolēģa Valentīna Skulmes teicienu: ”Sliktās reizēs viss apaug ar zālīti.” Dīvaini, nereti sapņos redzu tēvu ikdienišķās situācijās, pārmijam dažus vārdus, dažreiz pat kopā iedzeram.Jūs jautājat, kuri bija tie ”labdari” tēva kompānijā? Alkoholiķim jau kompāniju nevajag. Mamma ļoti sargāja tēvu, tādu izdzīvošanas un uzticības instinktu, kāds bija mammai, nezinu nevienai sievietei. Viņš bija stalts, iznesīgs un dāmām patika. Vissāpīgākie brīži bija, kad tēvs reizēm uzkāpa uz korķa un mājās nepārradās vairākas dienas. Iespējams, ka tad gan viņu kāda pieturēja pie sevis… Varu jau atklāt, ka man ir māsa un brālis, mēs satiekamies. Un, paldies Dievam, ka man viņi ir! To zina arī mamma, kura ar savu dzīves gudrību un cēlsirdību spējusi šo faktu pieņemt. Tēvu par to nevainoju, jo viņš bija mākslinieks – viņiem smadzeņu psihoķīmija ir citāda nekā parastajiem cilvēkiem, daudz jūtīgāka, vienīgi izdzīvošanas instinkts vājš. Viņa pasaule bija teātris..."