Mūžībā devies izcilais latviešu gleznotājs un performances mākslinieks Miervaldis Polis (1948–2026).


ATVADU FOTO GALERIJA

Silvija Brice 2026. gada 21. februāra vakarā vēsta:

"Vispār tā, draugi. Ir aizgājis Miervaldis Polis - un pēdējā laikā ne viņš viens. Es kā kalendāra vecene jums teikšu, ka tuvojas bezdibeņa mala mums, piecdesmitajos gados dzimušajiem.

Bet ko mēs gribējām?! Lūgšanas apslāpst pa ceļam uz Olimpu vai kādu citu augstu un iluzoru vietu, nomodā tikai Jāzeps un Marija, bet tie jau ar sabijušies un nevarīgi.

Nu tad atstājam sev savus vecos atzveltnes krēslus un nevienam citam nevajadzīgo grāmatu plauktus. Pērkam puķes, dedzinām sveces - vārdsakot, pierodam pie ceremonijas.

Esam pateicīgi, ka rokas kust un kājas soļo. Tas ir daudz, kamēr neesi pieredzējis ko sliktāku.

Un galvu, galvu turēt modru.

Un vēl, kamēr esam un kamēr pie mums nav kara: mīļie pasažieri, būsim savstarpēji laipni."


Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un mūsu redakcijas kolektīvs izsaka visdziļāko līdzjūtību mākslinieka tuviniekiem, draugiem un viņa talanta cienītājiem.


Līdzjūtību mākslinieka ģimenei un talanta cienītājiem sociālajos medijos ir izteicis arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, norādot, ka Poļa devums Latvijas kultūrā ir neatsverams un paliekošs.

Alvis Hermanis:

"Miervaldis Polis bija viens no viedajiem. Viena mūsu saruna pirms 30 gadiem iesēdās dziļi un daļēji pavadīja mani visus šos gadus. M6 kafejnīcā runājām par amerikāņu 50to gadu hiperreālismu.

Viņš teica, ka apsēstība uz inovācijām un "savas" jaunas pasaules izgudrošanu liecina par mākslinieka infantilismu un iedomību. 

Neko labāku par Dieva radīto realitāti neviens mākslas darbinieks vienalga neizdomās un augstākais līmenis ir meditēšana caur realitātes kopēšanu. Sava veida Dzen. 

Turklāt tur tad diezgan vienalga - vai objekts ir mātes seja vai radiators pie sienas, jo visur Lielā Radītāja klātbūtne vienlīdzīga. Kopš tās sarunas es samierinājos un vairs neesmu komplekšojis, atzīstoties pats sev, ka patiesībā mani interesē dzīve, bet māksla - tā ne īpaši.

Vēl atceros, Miervaldis, būdams modernists, teica, ka lielākā autoritāte viņam ir Blaumanis. 

Tas daudz ko par viņu pasaka. Vēsturē viņš ieies kā mūsu avangardists nr1 - BILŽU GALERIJĀ, taču īstenībā bija ūber konservatīvs cilvēks ar veco laiku vērtībām. 


Varbūt tāpēc arī savā laikā laicīgi notinās no Rīgas paviršības. 

Kā jau teicu, viņš bija viedais."


Uzziņai:


"21. februāra rīts atnesa smagu un skumju vēsti – mūžībā devies Miervaldis Polis, viena no spilgtākajām un konceptuāli nozīmīgākajām personībām latviešu laikmetīgajā mākslā. 


Gleznotājs, performanču meistars, domātājs, provokators un estēts, mistifikators, filozofētājs un dzīves mākslinieks, kura radošā klātbūtne vairāku gadu desmitu garumā neatlaidīgi izaicināja skatītāja uztveri un paplašināja mākslas robežas," - vēsta Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

"Latvijas mākslas dzīvē Miervaldis Polis pārliecinoši ienāca 20. gadsimta septiņdesmitajos gados. 

Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas Monumentālās glezniecības darbnīcas absolvēšanas (1975) viņš jau drīz kļuva par vienu no sava laika novatoriem. 

Par leģendāru notikumu Latvijas mākslas vēsturē kļuva 1974. gadā kopā ar gleznotāju un dzīvesbiedri Līgu Purmali Rīgas Centrālā poligrāfiķu kluba Fotokluba “Rīga” telpās sarīkotā izstāde, kurā eksponētie darbi uzskatāmi par pirmajiem fotoreālisma paraugiem mūsu mākslā."

"Visā turpmākajā rado praksē Miervaldis Polis saglabāja dziļu un neatlaidīgu interesi par realitātes uztveres un atspoguļošanas daudzveidību. Lai arī atsevišķos periodos viņš pievērsās glezniecībai no dabas vai brīvai kompozīciju sacerei, viņa daiļradē dominēja darbs ar jau esošu attēlu kā realitātes starpnieku. 

Ar apbrīnojamu tehnisko meistarību mākslinieks savās klusajās dabās – ar grāmatām, pastkartēm, fotogrāfijām un avīžu izgriezumiem – radīja pārliecinošu optisku ilūziju par priekšmetu materialitāti un fizisko klātbūtni.

Pakāpeniski par centrālo žanru Poļa daiļradē kļuva portrets: daudzskaitlīgie pašportreti, tuvinieku, kultūras un sabiedrības darbinieku attēlojumi, kā arī nozīmīgi pasūtījuma portreti veidoja savdabīgu laikmeta seju galeriju."

"20. gadsimta astoņdesmitajos gados aizsākās eksperimenti īpašā Miervalža Poļa darbības laukā – performancēs, kuras pats mākslinieks dēvēja par “spontāno” jeb “fantomu teātri”. Plašu atpazīstamību ieguva 1986. gadā dibinātais “Ego centrs” un 1987. gadā radītais Bronzas cilvēka tēls. Šīs akcijas gandrīz vienmēr norisinājās atvērtā publiskā telpā, provocējot nejaušo skatītāju un veidojot tiešu, bieži neparedzamu dialogu starp mākslu un ikdienu."

"Miervalža Poļa radošās intereses centrā vienmēr bijusi realitātes radīšana, pārradīšana un apšaubīšana. 

Šī nemitīgā refleksija ļāva viņa darbos atklāties spēles elementiem – intelektuāliem, ironiskiem un reizē dziļi filozofiskiem. 

Šajā ziņā mākslinieka domāšana organiski sasaucas ar viņa īpaši cienīto Viljamu Šekspīru – gan skatījumā uz pasauli kā skatuvi, gan pēdējos desmit dzīves gadus veltot Šekspīra lugas “Hamlets” tulkojumam, kas elegantā noformējumā tika izdots pagājušajā gadā."


"Īpaši nozīmīga sadarbība Miervaldim Polim bija ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju 2016. gadā, kad pēc rekonstrukcijas, atverot muzeja galveno vēsturisko ēku, tieši viņa darbu izstāde “Ilūzija kā īstenība” kļuva par pirmo vērienīgo notikumu. Šī retrospekcija sniedza plašu un koncentrētu ieskatu mākslinieka daiļradē, atklājot gan tās konceptuālo dziļumu, gan radošo konsekvenci."

"Savā nepārtrauktajā dialogā ar sevi un skatītāju Miervaldis Polis īstenoja, iespējams, augstāko performanci – dzīvi kā spēli. Šodien varam ar pārliecību teikt, ka viņa radošais mantojums, kas ir vienlaikus laikmeta liecība un tā aktīvs veidotājs, ievērojami pārdzīvos savu autoru un turpinās dzīvot izstāžu praksē, pētniecībā un skatītāju pieredzē. 

Viņš ir un paliks par leģendāru personību Latvijas mākslā. Lai gaiša un mierpilna gaita mūžībā."
Inga Steimane:

"Ir viens teikums, kas manā mākslas definīciju krājumā bieži uzpeld kā svarīgs : māksla ir dvēseles spēja. To 80. gadu beigās teica Miervaldis Polis (1948-2026). 


Zelta cilvēks. Egocentrs. Gleznotājs, kurš ar zināmu prieku konstatēja, ka redze ir vājinājusies, jo tas palīdzot gleznot labāk. Miervaldis uzskatīja, ka viņa fotoreālisms daļēji ir arī viņa redzes īpatnība. 

Skumji. RIP"
Holmss Smalkās aprindas – skandalozi un tieši