14. jūnijā gandrīz simt daugavpiliešu pulcējās pilsētas centrā pie pieminekļa sarkanā terora upuriem, lai pieminētu komunistiskā genocīda upurus. Piemiņas brīža ievadā dalībniekus uzrunāja daudzi cienījami cilvēki, atmiņās par piedzīvoto dalījās 1941. gadā represētie un citi – bija iespēja atcerēties nežēlīgo noziegumu pret Latvijas tautu, pirmo civiliedzīvotāju masu deportāciju, klātienē uzklausīt traģiskos notikumus piedzīvojušo stāstījumu, dzirdēt par režīma nežēlību, cilvēku ciešanām un vienlaikus par spēku un pārliecību, kas ļāva izturēt.

Klātesošos uzrunāja arī Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja Žanna Kulakova: «Lai varētu droši būvēt savas valsts nākotni, skaidri jāzina, kas ar mums ir noticis pagātnē. Ir jāskaidro, ka cilvēks tika vajāts tikai tāpēc, ka bija savas valsts, pilsētas un pagasta patriots. Šodien mēs atceramies vēsturi, runājam par to, pieminam cilvēkus, kuri palika Krievijas plašumos. Mēs noliecam galvu to cilvēku priekšā, kuri izturēja ciešanas un pazemojumus, bet vienmēr glabāja Latviju savā sirdī.» Skaisti un pareizi vārdi. Taču Kulakovas ietērps gan radīja izbrīnu – tiesa, par viņas firmas zīmi pēdējā laikā jau kļuvis rozā kostīmiņš, taču sanākušie galvas vien grozīja par tā ģērbšanu arī tik sērīgā pasākumā.

Holmss Smalkās aprindas – skandalozi un tieši